Deviņu pasaules vārti: Kāpēc vienlīdzība digitālajā vidē nogalina cilvēku

✦  ⚜  ✦

Internets solīja padarīt cilvēci brīvu. Bravo, eksperiments izdevās: vietā brīvības mēs saņēmām grandiozu liekuļošanas karnevālu, kur katram ir jāspēlē slikta loma lētā cirkā visu diennakti.

Cilvēki ir nonākuši līdz bezmaksas animētāju stāvoklim. Sabiedrība, ģimene, radinieki, digitālās platformas — visi apkārt ir apsēduši skatītāju zāli ar popkornu un neoficiālu prasību: «Nu, nāc, izklaidē mani! Rādi numuru!». Un uz pamatoto iekšējo jautājumu: «Atvainojiet, bet vai es jums esmu — cirka pērtiķis arēnā?» — ir pieņemts kaunīgi klusēt un paklausīgi uzvilkt dežūrējošo klauna cepuri.

Paskatieties uz šo masku parādi, kurā brīvprātīgi ir pieteicies civilizētais pasaule.

Te nāk «spēcīgā un neatkarīgā» sieviete. Darbā viņai ir dzelzs seja korporatīvā kareivja — pasarg Dievs, kāds varētu pievilt vai nokavēt termiņu. Mājas viņai nekavējoties jāpārslēdzas uz paraugmātes, šefpavāra un nevainojamas mātes režīmu, pa ceļam uz pirkstgaliem apsteidzot stūrus, lai, nedod Dievs, neuzbudinātu nogurušo vīru. Un sociālajos tīklos — obligāts laimīgas un mirdzošas dievietes filtrs. Un, neskatoties uz šo uzvarošā tikumības parādi, neviens — absolūti neviens šajā pasaulē — pat neinteresējas: dārgā, vai tu vispār šodien paspēji brokastot? Par to, kā viņa jūtas patiesībā, runāt ir stingri aizliegts. Izturi, smaidiet un turpiniet žonglēt.

Blakus burtiski nes sevī vīrietis. Izsmelts, nāvējoši noguris, iežogots blīvā čuguna bruņā. Viņš velk šo nastu dienu no dienas ar vienu panikas domu: nedod Dievs, kāds pamanīs, ka viņš ir noguris. Nedod Dievs, kāds redzēs viņa izsīkumu vai, pasarg Dievs, viņš izrādīs mirkļa vājumu. Sabiedrība tūlīt skries ar lineālu mērīt viņa statusu, maku un skatiena nežēlību. Vīrietis nonāk līdz tam, ka sāk uzskatīt sevi par vainīgu par visvienkāršākajām, cilvēciskajām vēlmēm. Viņš strādā līdz izsīkumam, atgriežas mājās un vainīgi domā: «Varbūt es pārāk daudz prasu… tikai lai mani mājās sagaidītu siltās apskāvienos, bez prasībām un pārmetumiem. Varbūt tas ir nekaunība no manas puses». Lūgt siltumu un dzīvīgu patiesīgumu pragmatismā uzvarējušajā pasaulē ir kļuvis par noziegumu.

Un blakus norisinās vēl viena drāma — jauna pāris. Skatoties uz viņiem no malas, sirds saraujas. Vietā, lai mirdzētu no laimes, viņi nervozi cenšas «patikt vecākiem». Līgavainis iznāk no ādas, lai iepatiktos nākamajai sievasmātei, līgava pieklājīgi pieklauvē pie vīra mātes, abi nervozi salīdzina sevi ar citu gaidām. Jūs skatāties uz šo pāri no malas un neredzat tur ne mīlestību, ne sirsnību, ne maigumu skatienā. Vietā, lai rastos dzīva sajūta, rodas noturīga, neērtā sajūta: Dievs, vai viņus it kā piespieda būt kopā zem pistoles stobra. Viņi tik ļoti iegrimuši pieklājīga fasādes būvēšanā radiniekiem, ka pilnīgi aizmirsuši, kāpēc vispār satvēra viens otra rokas.

Un kas notiek ar ģimenes jēdzienu? Ģimene, vietā, lai būtu dzimtas ligzda, klusa osta un gadsimtiem ilgu tradīciju avots, ir pārvērtusies par izrādīgu reklāmas stendu. Visas spējas tiek tērētas uz vitrīnu: kā mēs esam ģērbušies sabiedrībā, kādu automašīnu esam novietojuši pie mājas, kā pieklājīgi esam noliekuši galvu vajadzīgajiem paziņām. Bet, kad tu pārkāp slieksni — aiz šī iztīrītā fasādes valda izdeguša tuksneša, klusā savstarpējā neapmierinātība un totāls haoss.

Un šo liekulības tirgu kronē vecāka paaudze. Vecmāmiņas un vectētiņi, kuri ir nodzīvojuši milzīgu dzīvi, vietā, lai majestātiski sēdētu dzimtas priekšgalā un saņemtu pelnīto rūpību, pārvēršas par nobijušiem lūdzējiem. Viņu pieaugušie bērni pat nedomā par to, kā apciemot vecākus, atbalstīt viņu veselību vai vienkārši sildīt ar uzmanību. Vietā tā vecīši pazemojoši lūdz pie vedeklām un znotiem: «Lai tikai neiejauktos, lai tikai nesadusmotu, lai tikai neizsviestu pie durvīm». Un pa ceļam lūdz visiem dieviem: «Kungs, pasargā no kauna — nedod, Dievs, lai kaimiņienei mazbērni izskatītos veiksmīgāki par manējiem!». Visa mūža cieņa ir iznīcināta sīku ikdienišķu baiļu dēļ.

Un visa šī krāsainā tirgus izstāde ir iespiesta mūsdienu algoritmos vienā kopējā digitālā bankā. Visi ir izlīdzināti, visiem ir izsniegti vienādi smaidi un likts sacensties par citu apstiprinājumu.

Kad bērns piedzimst, viņš nes sev līdzi milzīgu, pirmatnēju, kristāla Visumu. Viņš redz pasauli kā dzīvīgu, bezgalīgu un pilnu brīnumu. Un ko ar to dara pieaugušie "gudrie" apkārtējie? Sit pa rokām ar sparu: "Tu vēl esi mazs", "nefantazē", "esi kā visi". Vecāku kompleksi, viņu neīstenotās ambīcijas un bērnības aizvainojumi smagi nospiež bērna dvēseli. Un tad tie paši pieaugušie ved divdesmitgadīgos pēcnācējus pie psihoterapeitiem, izmisīgi plēšot rokas: "No kurienes viņā šī tukšuma un neirozes?". Jā, no jums. Jūs paši iznīcinājāt viņa Visumu piecu gadu vecumā.

Kad bērnu nesalauž, kad disciplīna ir saudzīga, bet ne pazemojoša, kad katra viņa sapnis un mērķis sastop mājās uzticamu atbalsta sienu — bērns izaug bez kompleksiem, bez mūžīgā bailēm tikt noraidītam. Viņš izaug par savas likteņa saimnieku.

Tāpēc VIA AD ME bērnu telpa ir sadalīta ar juvelieru precizitāti.

Bērniem, kuri ir izauguši un apzināti vēlas radīt, ir izveidots mūsu ateljē — L’Atelier Jeunesse. Tā ir slēgta radoša laboratorija. Ne par sausu kodu un tehnisku rutīnu — bet par tīru radošumu: pasakas, vizuālā māksla, animācija, mūzika, pirmie radošie projekti. Tur nekad nebūs pieaugušo pasaules, nav personīgo ziņojumu un nav toksiskuma. Savukārt apvienošanās radošās komandās ir iespējama tikai ar vecāku piekrišanu, kuri personīgi pazīst dalībniekus.

Deviņu Pasaules Vārti

Un pašā Mājas sirdī ir uzcelti Deviņu Pasaules Vārti.

Tas nav pases birojs un ne vecuma apliecinājumi. Tas ir deviņas svētas cilvēka iekšējās pasaules, kur no jums tiek noņemta pienākums melot, izlikties un iepatikties:

I. HER WORLD — svēta patvēruma vieta sievietei. Vieta, kur tiek nomesta „pacietīgās mocekles” maska, atgūstot tiesības uz atpūtu, skaistumu, veselību un garīgu mieru.

II. HIS WORLD — vīriešu godības un mierīgas spēka mājvieta. Telpa, kur beidzot tiek noņemta dzelzs bruņa, kur nav jāatvainojas par savu nogurumu un vēlmi tikt saprastam, sildītam un pieņemam bez prasībām.

III. COUPLES — divu svētnīca. Patiesas mīlestības, maiguma un kopīgu vērtību teritorija, kur ieeja radiniekiem, padomdevējiem un ziņkārīgajiem ir stingri slēgta.

IV. GOLDEN — zelta cieņas vecums. Telpa, kur vecākās paaudzes dzīvo sev un savai mieram, brīvas no pazemojošas pielūgšanas bērniem.

V. FAMILY — patiesīgs dzimtas ligzda, kur tiek radītas ģimenes tradīcijas un mājas siltums, nevis viltota vitrina svešām acīm.

VI. BABY — pirmo soļu un kristāldzidra tīrības pasaule. Rūpīga aizsardzība pašā maigākajā vecumā, kur tiek ielikts pamata uzticība dzīvei.

VII. KIDS — ziedoša bērnības visums. Izklaides, spēles un pasaku telpa, kur bērna iekšējais pasaule tiek sargāts no pieaugušo spiediena un kompleksiem.

VIII. TEENS — pieaugšanas teritorija. Pusaudža iekšējais pasaule, kur personība meklē savu kodolu, pasargāta no pūļa izsmiekla un cinisma.

IX. HORIZON — jaunības horizonts. Lielu cerību, romantikas, sava aicinājuma meklējumu un pirmo soļu uz pieaugušo dzīvi laiks ar lepni paceltu galvu.

Un šīs arhitektūras centrā mirdz AI MIRROR (Reflection Core) — jūsu patiesās būtības spogulis, kas palīdz ieskatīties sevī bez sabiedrības viedokļa izkropļojumiem.

Kad jūs iznākāt ārējā perimetrā — uz The Heritage District vai sociālo gaismu THE ECHO — stājas spēkā galvenais likums Mājas: absolūta jūsu autorības un vārda neaizskaramība.

Šeit nav robotu, nav klonu un nav tīkla parazītu. Neviens un nekad nenozags jūsu vārdu, jūsu seju vai jūsu radošos augļus. Jūs esat klāt pasaulē ar savu īsto vārdu un ar karalisku cieņu.

Masa internets ir izlīdzinājis visus tiesībās būt trokšņainiem, viltotiem un dziļi nelaimīgiem savās bezgalīgajās maskās.
Mēs atstājam šo lēto cirku aiz vārtiem.

Vārti ir atvērti. Novāciet bruņas — jūs esat mājās.