Vēstule tai, kurai neviens nejautāja

Visā civilizācijas apdullinošajā troksnī ir viens biedējošs, ledains tukšums: neviens nekad nav tev jautājis — ko tu pati gribi?

Nevienu neinteresē, par ko tu klusē pirms miega. Neviens nejautā, vai tu tagad gribi skriet uz priekšu vai tev dzīvības svarīgi ir saritināties kamolā un vienkārši pagulēt. Tev bezgalīgi diktē, kas tev jādara, bet neviens neuzdod elementāru, sirsnīgu jautājumu: «Kā tu tagad jūties, mīļā?».

Šī vēstule ir atgādinājums: tev nav jāpelnīta tiesības elpot. Tavas asaras ir normālas. Tavs nogurums ir svēts. Tavas dusmas drīkst izlauzties ārā. Ļauj sev būt nevis ideālai, bet dzīvai.