Vēstule par kodeksa tīrību, kad sirds satiek «To Vienīgo» pārāk vēlu

Nav nekā sāpīgāka par brīdi, kad tu dzīvo neapzinātā, uz mata karājošā laulībā, paciet no pēdējiem spēkiem — un pēkšņi tavā ceļā parādās cilvēks, un tu ar visu dvēseli saproti: viņš ir tas vienīgais. Šis ir pārbaudījums, kurā tiek pārbaudīts viss cilvēka goda dziļums.

Kāds šajā sekundē padodas vājumam, iet uz meliem un nodevību, apgānīdams gan savas pašreizējās mājas, gan jauno, gaišo jūtu. Šāda soļa iznākums vienmēr ir briesmīgs: cilvēki, kas kādreiz dalīja vienu gultu, salauž viens otram sirdis un pārvēršas nežēlīgos ienaidniekos, gatavos saplosīt viens otru, un starp viņiem cieš bērni.

Bet ir cits ceļš — iekšēja morālā kodeksa ceļš, kad tu vienkārši nevari atļauties ieiet jaunās attiecībās caur meliem, lai cik ļoti arī sāpētu sirds. Tu izvēlies tīrību un atkāpies. Un tad dzīve atkal šķir jūs uz dažādiem krastiem — līdz brīdim, kad jūs abi esat izauguši un kļuvuši patiesi brīvi. Dažkārt pēc šādām sāpēm cilvēks noslēdzas sevī tik dziļi, ka baidās mēģināt vēlreiz. Bet dažkārt liktenis, nogaidījis tīrības un brīvības stundu, saved kopā divas izaugušas dvēseles no jauna — jau bez ēnas un bez šķēršļiem.