Lapas bez vārdiem: Tiesības uz kliedzienu un klusumu

Aiz jebkuras spēcīgas sievietes greznās fasādes vienmēr slēpjas istaba, par kuru nezina neviens. Vieta, kur uzkrājas neizteiktas sāpes, kur slēpjas aizvainojumi un kur sieviete nogurst būt par akmeņainu sienu visiem apkārtējiem.

VIA AD ME kultūrā pastāv likums: šeit nav skatītāju zāles. Šeit nav vērtējumu, atzīmju ar "patīk" un svešu ziņkārīgu acu.

Dažkārt vienkārši jāapklust. Jāpabūt tur, kur nav burtu, bet ir tikai tu un pauze. Un dažkārt — jāatstāj balss doma: izrunāties vienatnē ar sevi, izraudāties tumsā, izgāzt uzkrājušos niknumu un zināt, ka šis dvēseles kliedziens paliks mūžīgi aizzīmogots noslēpumā. Attīrīšanās nenotiek publiski. Tā notiek aiz kulises, svētīgā klusumā.